Spānijas monarhs kopš dzimšanas. Alfonso XIII no pilngadības aktīvi iesaistījās Spānijas politikā, ar regulāru valdību vadītāju maiņu padziļinot valsts iekšpolitisko nestabilitāti. Zaudēja savu popularitāti sabiedrībā, atkāpjoties no Spānijas konstitūcijas un atbalstot ģenerāļa Migela Primo de Riveras (Miguel Primo de Rivera) diktatūru. Spānijai kļūstot par republiku, no 1931. gada dzīvoja ārzemēs.

Burbonu (Borbón) dinastijas pārstāvis, karaļa Alfonso XII (Alfonso XII de España) un viņa otrās sievas Marijas Kristinas de Habsburgas-Lotringas (María Cristina de Habsburgo-Lorena) dēls, dzimis pēc Alfonso XII nāves, uzreiz mantojot monarha varu, tomēr reģentes funkciju līdz 1902. gadam pildīja karaliene atraitne. Alfonso XIII saņemtajai izglītībai raksturīga spēcīga militārā ievirze. Sieva: Lielbritānijas karalienes Viktorijas (Queen Victoria) mazmeita Viktorija Euhēnija de Batenberga (Victoria Eugenia de Battenberg), bērni: Alfonso (Alfonso), Haime (Jaime), Beatrise (Beatriz), Kristina (Cristina), Huans (Juan), Gonsalo (Gonzalo).

17.05.1902. pasludināts par pilngadīgu. Kopš 1902. gada aktīvi sekoja līdzi un iejaucās iekšpolitikā, tiecās atjaunot Spānijas starptautisko prestižu. Pirmajā pasaules karā iestājās par Spānijas neitralitāti. Konflikta laikā atbalstīja humānās palīdzības sniegšanu karā cietušajiem, Karaliskajā pilī atverot Eiropas Kara biroju, kas atbildēja uz palīdzības lūgumiem, sniedzot informatīvo palīdzību par pazudušām personām. No 1902. līdz 1923. gadam regulāri mainīja valdību vadītājus un tādējādi padziļināja politisko nestabilitāti Spānijā. Valdības saskārās ar grūtībām risināt būtiskas iekšpolitiskas problēmas, to starpā augošo strādnieku neapmierinātību ar dzīves apstākļiem, it īpaši laika posmā no 1918. līdz 1920. gadam būtiski pieauga streiku skaits. Iesaistījās jautājumos par karu Marokā, kur 1921. gadā Annualas kaujā (Desastre de Annual) Spānija cieta pazemojošu sakāvi.

Valdīšanas laikā popularizējis tūrismu, tai skaitā apceļojot Spānijas reģionus un dodoties Eiropas ceļojumos. Atbalstīja universitātes pilsētas būvniecību Madridē. Interesējās par futbolu, vairākiem Spānijas futbola klubiem piešķīra statusu, kas saistīts ar karaļnamu, piemēram, 1914. gadā Seviljas klubs ieguva nosaukumu Real Betis, bet 1920. gadā Madrides klubs kļuva par Real Madrid.

Pēc M. Primo de Riveras uzsāktā valsts apvērsuma sniedza tam atbalstu, tādējādi nodrošinot diktatūras izveidi un atkāpjoties no Spānijas Karalistes konstitūcijas, to starpā neizziņojot jaunas Kortesu vēlēšanas. Tobrīd karalim bija izveidojušies diktatoram līdzīgi politiskie uzskati. Līdz ar jaunā režīma izveidi Alfonso XIII zaudēja politisko lomu un bija spiests pieņemt diktatora ierosinājumus, piemēram, par Nacionālās asamblejas izveidi, un ieņēma vairāk reprezentatīvas funkcijas. 1929. gadā arvien vairāk distancējās no M. Primo de Riveras, 28.01.1930. pieņēma diktatora atkāpšanos. 1930. gadā uzticēja veidot valdību ģenerālim Damaso Berengveram (Dámaso Berenguer) un 1931. gadā – admirālim Huanam Bautistam Asnaram (Juan Bautista Aznar), cenšoties atgriezties pie konstitucionāla režīma. Piekrita organizēt pašvaldību vēlēšanas, kuru rezultātā kļuva redzams sabiedrības atbalsta trūkums monarham. Pēc politiķu ieteikuma 14.04.1931. atstāja Spāniju, pēc tam dzīvoja Francijā un citur, bet mūža nogali aizvadīja Itālijā. Spānijas pilsoņu kara laikā atbalstīja nemierniekus. 1941. gada sākumā atteicās no troņa par labu trešajam dēlam Huanam (divi vecākie dēli bija atteikušies no tiesībām uz monarha varu).

Kopš bērnības Alfonso XIII bija guvis popularitāti sabiedrībā, tomēr pret viņu vērsti arī vairāki atentāti, tostarp kāzu dienā 31.05.1906. Par Eiropas Kara biroja (Oficina de la Guerra Europea or Oficina Pro Cautivos) iniciatīvu 1917. gadā nominēts Nobela miera prēmijai. Vairāku Spānijas ordeņu lielmeistars, saņēmis arī ārvalstu apbalvojumus.

Nozīmīgu kritiku pēc M. Primo de Riveras diktatūras beigām pret Alfonso XIII vērsa gan diktatūras atbalstītāji, gan opozicionāri. Plašu popularitāti ieguvis filozofa un publicista Hosē Ortegas i Gaseta (José Ortega y Gasset) 1930. gada novembrī publicētais raksts “Kļūda Berengvers” (El error Berenguer), kurā izteikti pārmetumi pret karali un viņa centieniem atgriezties pie normalitātes – konstitucionāla režīma, neatzīstot diktatūras kļūdas. Raksts noslēgts ar turpmāk populāru frāzi: “Monarhija ir jāiznīcina!” (Delenda est Monarchia!).

Alfonso XIII plaši atspoguļots mākslā, tostarp tēlniecībā, piemēram, Universitātes pilsētā Madridē novietota tēlnieka Fruktuoso Ordunas (Fructuoso Orduna) izveidotā Alfonso XIII statuja, kas uzstādīta 1988. gadā. Karali portretējuši tādi spāņu māksinieki kā Luiss Alvaress Katalā (Luis Álvarez Catalá), Gonsalo Bilbao Martiness (Gonzalo Bilbao Martínez), Manuels Garsija Ispaleto (Manuel García Hispaleto), Romāns Navarro (Román Navarro), Luiss Menendess Pidals (Luis Menéndez Pidal), Hoakins Sorolja (Joaquín Sorolla), Daniels Vaskess Diass (Daniel Vázquez Díaz).

Alfonso XIII un viņa laikmets raksturots dažādās dokumentālajās filmās, 2003. gadā uzņemta īsfilma “Karaļa zilonis” (El elefante del rey, režisors Viktors Garsija Leons, Víctor García León), savukārt 20. gs. 20. gadu problemātika Barselonā atainota filmā “Likuma ēna” (La sombra de la ley, režisors Dani de la Torre, Dani de la Torre, 2018).